Pasaules neparastākās motosporta sacīkstes

Auto sacīkstes ir ļoti nopietns sporta veids. Lielas balvas un reputācija ir garantēta, nemaz nerunājot par braucēja azartu piesēžoties pie spēcīgas mašīnas stūres. Cilvēki izdomā dažādas aktivitātes, kā izklaidēt auto braucējus un skatītājus.

1. Red Bull sacīkstes Ziepju traukā

Pirmās šādas sacensības notika Derbijā, Amerikā, vai Bulgārijā “кредит при лоша кредитна история“. Šādas ziepju trauka formas mašīnas nebija nekas neparasts, taču Red Bull izdomāja personalizēt šīs sacīkstes un izveidot par patiešām īstiem ziepju traukiem. Sacīkšu braucamrīki nebija pilnībā slēgti, braucēji praktiski sēdēja ārpus mašīnas, kā jau ziepju traukā. Tehniski, šīs nevar dēvēt par auto sacīkstēm, jo mašīnas nebija pašgājēji. Taču tās bija interesantas un piesaistīja daudzu skatītāju uzmanību.

2. Sacensības ar piekabi

Transporta līdzekļiem, kuri piedalījās sacensībās, bija jābūt aprīkotiem ar āķi un piekabi. Tā bija vienīgā un galvenā prasība, lai pieteiktos dalībai šajās sacensībās. Trases posmā bija jāapbrauc 8 šķēršļi, kas nereti vainagojās ar citu braucamrīku sagraušanu vai piekabju nokrišanu.

3. Bezceļu sacīkstes

Šāda tipa sacīkstes ir izveidotas īpaši veidotiem spēkratiem, kas spēj pārvarēt tādus šķēršļus kā akmeņainus ceļus, plūstošas un slidenas smiltis.

4. Ātrās palīdzības mašīnu sacensības

Iespēja pārbaudīt, kura no ātrās palīdzības mašīnām ir visdrošākā un ātrākā pacientu vešanā. Pie tam, šādas sacensības notiek dzīvā satiksmē, manevrējot pa ielām.

5. Zāles pļāvēju sacensības

Dažiem zāles pļāvējs ir praktisks ikdienas darbarīks mauriņa uzkopšanai, taču Zāles pļāvēju sacensību asociācija uz to skatās pavisam nopietni. Katru nedēļu vasaras sezonā tiek rīkotas sacensības, kur sacenšas azarta pilni zāles pļāvēju īpašnieki. Šīs sacīkstes notiek jau 30 gadus, un ir ieguvušas lielu fanu loku. Tās ir lētākas, salīdzinoši ar citām sacīkstēm, jo nav jāpērk vai jāmeistaro speciāli izturīgas mašīnas. Drošības apsvērumu dēļ, zāles griešanas asmeņi tiek izņemti no tehnikas.

6. Pikes kalna virsotnes sacensības

Sacīkšu laikā par jebkādu cenu ir jātiek pirmajam 14 kilometru augstajā Pikes kalna virsotnē. Sacīkstes notiek Kolorado štatā. Sacīkšu posmā ir jāpārvar 156 pagriezieni, kas ir serpentīn-veida. Sacensības ir bīstamas un ekstrēmas.

7. Varenās Hammeru sacensības

Katru gadu šīs sacīkstes notiek Džonsona ielejā, Kalifornijā. Tās ir sacensības vislielākajiem izaicinājuma un asu izjūtu cienītājiem. Posmā ir jāpārvar akmeņainas klintis un plūstošas smiltis. Braucēji uz Kaliforniju dodas no visām pasaules valstīm, taču finišu sasniedz apmēram tikai 45% no visiem dalībniekiem.

8. Skolas autobusu sacensības

Galvenais sacensību priekšnoteikums ir tāds -> ja tev ir  jebkāda vida motors, tad tu vari sacensties! Sacensība notiek Amerikas skolas autobusu starpā. Daudz dzeltenie autobusi iziet trasē un mērojas spēkiem. Šādas sacensības notiek ovālā veida trasē. Mašīnas tiek izgreznotas un reklamē attiecīgo skolu.

9. “Le Mans” 24 sacensības

Šīs ir sacensības, kurās tev jāmaksā dalības maksa 500 ASV dolāri, un tev šādā summas vērtībā tiek piešķirta automašīna uz veselu diennakti. Kā nojaušat, mašīna par 500 dolāriem, iespējams, nav tā jaunākā un labāka, taču tāds ir šo sacensību mērķis – piešķirt vecajām automašīnām otro dzīvi, piedaloties sacensībās. Šādas sacensības notiek visā valstī. Lai piedalītos sacensībās, ierodas dalībnieki no visām valstīm, kas par biļeti samaksā vairāk kā par pašu dalību sacensībās.

10. Motorlaivu sacensības

Šādas sacensības notiek applūdušās, purvainās pļavās. Trase ir mākslīgi padziļināta, taču ļoti bīstama, jo neievērojot strauju pagriezienu, var uzskriet uz salas, vai izbraukt ārā no ūdens uz sauszemes.

Dakaras rallijs

Dakaras rallija sacīkstes agrāk tika dēvētas par Rallijs “Parīze – Dakāra” ir visiem zināms kā bezceļu rallijs. Pati ideja par šāda rallija izveidošanu radās Francijas motobraucējam Tjerī Sabīnam (Thierry Sabiene), kurš 1977 кредит онлайн. gadā piedaloties rallijā Abidžana (Kortdivuāra) – Nica (Francija) apmaldījās plašajā Sahāras tuksnesī. Viņš tika izglābts divas dienas pēc pazušanas brīža, visu laiku pavadot bez dzēriena un ēdiena, kas bija ļoti grūti karstajos laikapstākļos. Atguvies no karstā nāvējošā piedzīvojuma, viņš nolēma izveidot bezceļu ralliju, kura maršruts būs no Parīzes līdz Dakarai. Oficiāli pēc diviem gadiem, kad Tjerī apmaldījās tuksnesī, tika dots starts viņa organizētajam rallijam. Šis rallijs guva neticami lielu dalībnieku kvalifikācijas skaitu, kas bija 167 komandas. No 1979. gada līdz pat 2008. gadam sacensības notika nemainīgi katru gadu. 2008. gadā, drošības apsvērumu dēļ, rallijs tika atcelts, un jau nākošgad tas atkal deva zaļo gaismu, bet starts šoreiz jau bija Argentīnā, Buenosairesā. Rallijs, kas bija paredzēts 2008. gadā tika atcelts gandrīz starta dienā, jo to apdraudēja teroristu grupa Al Qaeda. Paaugstinātā terorisma draudu dēļ, neviens rallijs vairs nenotiek iepriekšējā norises vietā, bet gan Dienvidamerikā.

Rallijs ir domāts īpaši ekstrēmiem un izturīgiem cilvēkiem, jo braukšanas apstākļi ir daudz skarbāki kā citos rallijos. Šeit nevar piedalīties tradicionāls automobilis, jo tas nav paredzēts braukšanai bezceļa apstākļos. Tiek veidotas speciāls mašīnas, kas ir paredzētas braukšanai pa bezceļiem – smilšu grēdām, dubļiem, slideniem ceļiem, akmeņainiem un visādas citādas sarežģītības pakāpes ceļa posmiem. Pirmais autoražotājs, kas izstrādāja automobili, paredzētu Dakaras rallija veikšanai, bija Peugeot. Komanda sastāv no pilota un stūrmaņa, kas regulē brauciena maršrutu, skatoties navigācijas sistēmā un kartēs. Šobrīd mašīnas ir aprīkotas ar navigācijas sistēmām, un, protams, pārtikas krājumiem. Mašīnu pilotiem ir perfekti jāorientējas apkārtēja vidē, lai nenotiktu tāpat kā rallija organizatoram Sahāras tuksnesī. Plašu mediju uzmanību pievērsa 1982. gadā notiekošais rallija posms, jo tajā uz 6 dienām bija pazudusi komanda, kuras pilots bija Lielbritānijas premjerministres dēls Marks Tečers. Rallija vēstures laikā ir bijušas daudzas automobiļu pazušanas, dažas pat ar letālām sekām. Pats rallija organizators Tjerī 1986. cieta helikoptera avārijā, Dakaras rallija laikā кредити за хора с лоша кредитна история . Smilšu vētras dēļ, neievērojot drošības noteikumus, lidaparāts tika notriekts un komanda no gūtajām traumām nomira.

Pārbaudīt savus spēkus tiek aicināti četru kategoriju braucēji: ar motocikliem, kvadracikliem, vieglajām automašīnām un kravas automašīnām, kuru svars ir virs 3500 kilogramiem. Katru gadu rallijs ir palicis arvien pieprasītāks un sevi grib pārbaudīt daudz rūdīti autobraucēji. Dalībnieku sarakstā ir gan profesionāli braucēji, gan amatieri, kas vēlas sacensties ar rūdītiem braucējiem. Automašīnu ražotāji izvēlas savu sacīkšu braucēju, un sponsorē viņam braucienu, tādējādi popularizējot savas jaunās mašīnas. Dakaras rallija gaitām seko līdzi visā pasaulē, tāpēc netiek palaista garām neviena jaunā inovācija no ražotāju puses.

Pēdējos gados ir ieviesti jauninājumi Dakaras rallija posmā – piedāvājot divu dienu maršrutus, kas ir maratona posmi tiem braucējiem, kas vēl gatavojas stāties pie starta līnijas lielajam rallijam. Šādi posmi ir paredzēti motociklu un kvadraciklu braucējiem. Divas dienas braucēji pavada tādā pašā bezceļu posmā, kā lielajā rallijā, pavadot naktis zem klajas debess. Vienīgā atšķirība ir tāda, ka tie nedrīkst vērsties nekur papildus pēc tehniskās palīdzības. Ja rodas tehniskas problēmas ir vai nu pašiem jāsaved braucamrīks kārtībā, vai jāpārtrauc sacensības.

Skijorings

Ziemas populārākās izklaides ir hokeja spēlēšana, slēpošana, slidošana un sniegavīru celšana. Bet vai esi dzirdējis par tādu sporta veidu kā skijorings? Tas ir ziemas sporta veids, kur personai kājās ir slēpes un tā tiek vilkta aiz motocikla vai ar suņa un zirga palīdzību. Sportošana notiek sniegā izveidotās trasēs vai uz ledus.

Lai gan daudzi latvieši nebūs dzirdējuši par šo sporta veidu, taču tas ir viens no nacionālajiem sporta veidiem. Ar to nodarbojas gan juniori, gan pieaugušie, visāda vecuma grupās. Skijorings tiek pieskaitīts pie motosporta veidiem, tāpēc daudzas sacīkstes rīko tieši Latvijas motosporta federācija (LaMSF). Skijoringa sacensībās dalībnieki brauc apļveida distanci, kas ir izveidota uz līdzenas sauszemes, ko klāj sniegs, vai uz aizsaluša ezera.

Vēsture

Pirmo reizi Latvijā skijoringa sacensības notika Uzvaras laukuma izveidotajā trasē, kurā piedalījās 14 Latvijā pazīstami sportisti. Sacensības, pateicoties motokluba “Bieriņi” uzņemtajai iniciatīvai, notika 1963. gada 15. decembrī. Nākošās sacensības pulcēja arvien vairāk dalībniekus no visas Latvijas uz Jelgavas, Siguldas un Mālpils ziemas trasēm. Skijoringa dalībnieki veidoja pāri – viens, kas brauca ar motociklu, otrs aiz viņa turējās pie striķa. Abiem komandas dalībniekiem jābūt profesionālā līmenī. 1966. gadā visi profesionālie motobraucēji un dalībnieki uz slēpēm tika apvienoti Tautas klasē skijoringa sporta veidā. Katras nākamās sacensības notiek ar lielāku profesionalitāti un 1970. gadā jau tiek rīkotas Republikas līmeņa sacensības, kurās sacenšas Latvijas spēcīgākās komandas. Zīmīgs datums skijoringa vēsturē ir 1974. gada februāris, kad šis sporta veids tiek oficiāli ierakstīts kā viens no Latvijas nacionālajiem sporta veidiem. Strauji pieaugot dalībnieku skaitam, 1974. gadā uz skijoringa sacensībām ierodas jau 200 dalībnieki. Jau 80. gadu sākumā sacensībās pulcējas vairāk kā tūkstoš skijorgistu. Pirmās starptautiskās sacensības notiek 1985. gada februārī Čehslovākijā. Starptautisko sacensību organizatori ir apvienība MOTOKOV, kas popularizē tieši JAWA motociklus.

Šobrīd

Šobrīd sacensības notiek jau vairākās kārtās, jo lielo dalībnieku skaita dēļ, nepieciešams veikt pusfināla braucienus. Sacensību norises vietas katru gadu mainās, ņemot vērā laikapstākļus – ja ledus kārta vēl nav pietiekoši drošā biezumā, tad sacensības var rīkot līdzenā pļavā. Nepieciešamības gadījumā trase var tikt appūsta ar mākslīgo sniegu.

Katru gadu tiek noteikti skijorga čempioni, kuri ieguvuši lielāko punktu kopsummu visās sezonas sacensībās.

Čempionāti, kur savus spēkus var pierādīt visi skijorgisti:

  • Latvijas čempionāts
  • Latvijas Skijoringa kauss
  • Skijoringa sprints
  • Latvijas Skijoringa Asociācijas čempionāts
  • un daudzi citi amatieru pasākumi

Noteikumi

Dalībnieks piedalās trasē tik ilgi, kamēr ir pieturējies pie virves. Virves maksimālais garums var būt 6 metri, bet minimālais attālums nevar būt tuvāks par 4 metriem. Virves galā nedrīkst būt izveidota cilpa, tādējādi padarot grūtāku sportista turēšanos pie tās. Kad zūd saķere ar virvi un motociklu, braucējs gaida, līdz dalībnieks atkal pievienosies komandai. Tā tiek zaudēts svarīgais laiks un vieta kopvērtējumā. Dalībnieku nedrīkst stumt, vilkt, vai sniegt jebkādu citu palīdzību (izņemot medicīnisko palīdzību) citi, kas atrodas ārpus trases. Brauciena laikā ekipāža drīkst saņemt palīdzību no komandas mehāniķiem, speciālos apkopes punktos. Mehāniķis var novērst tehniskus bojājumus, apmainīt rezerves daļas, ja tas nepieciešams. Pēc vajadzības, motociklam var veikt degvielas un eļļas uzpildi, taču labāk to ir nodrošināt jau pirms starta. Brauciena laikā ekipāža nedrīkst nodarīt vides kaitējumus, nedrīkst piesārņot vidi, nedrīkst atrasties organizatoru aizliegtajās zonās.

Interesanti fakti par Formula-1

Formula 1 ir tehnoloģiski progresīvs, konkurētspējīgs, un bīstams pasaules auto sacīkšu veids. Sacīkšu automašīnas ir projektētas iekļaujot detaļas līdz pat sīkākām tehnoloģijas robežām. Tehnoloģijas ir modernas un pielīdzināmas militāriem projektiem. Atšķirībā no daudzām sacensībām, Formula-1 nav tikai saspringta cīņa starp mašīnu pilotiem un konkurence starp auto ražotājiem. Šis sporta veids iekļauj sevī lielu disciplīnu, naudas resursus un būtisku uzmanību pie sīkākajām detaļām. Šeit būs daži interesanti fakti par pasaules visātrāko motorsportu.

  • Vidēji katrās sacensībās formulas pilots zaudē ap 4 kilogramiem sava svara. Pilota kabīnē ir ierīkota pudele, ar minerāliem un sāļiem bagāts ūdens, kuru vadītājs dzer ar caurules palīdzību. Svars tiek uzņemts atpakaļ uzreiz pēc sacensībām, kārtīgi paēdot un padzerot.
  • Sacensību laikā tiek zaudēts liels šķidruma daudzums – līdz pat 3 litriem. Šī iemesla dēļ, piloti pirms katrām sacensībām dzer daudz ūdeni. Strauja šķidruma samazināšanās organismā var izraisīt fizisko un psihisko spēju samazināšanos.
  • Arī mašīna zaudē savu svaru sacensību laikā. Katra riepa zaudē apmēram 0,5 kilogramus svara, nodiluma dēļ. Parastās riepas var kalpot 60000 līdz 100000 kilometru nobraukumam, taču formulas sacīkšu riepu mūžs ir apmēram 90 līdz 120 kilometri. Sasniedzot maksimālo ātrumu, tās apgriezieni ir 50 reizes sekundē.
  • Formula sastāv no aptuveni 80000 detaļām un tai ir jābūt saremontētai ar 100% precizitāti. Nedrīkst būt pieļaujama pat 99,99% precizitāte, jo 0,01 procents sevī iekļauj 80 precīzi novietotas detaļas.
  • Formulas dzinēja mūžs ir aptuveni divas stundas, ko tas pavada sacensību laikā. Šāda paša tipa dzinēji normālos braukšanas apstākļos kalpo ap 20 gadus.
  • Vidēji Formulas-1 automašīna maksā 6,8 miljonus. Tā ir cena pamata sastāvdaļām, kas ir kopā saliktā mašīna. Neskatoties uz šo summu, tiek tērēti simtiem miljoni tehnoloģiju attīstībā un pētniecībā.
  • Formula var veikt uzrāvienu no 0 līdz 160 (un atpakaļ līdz 0) kilometriem stundā tikai četru sekunžu laikā.
  • Formula vidēji sver 550 kilogramus
  • Pats ātrākais laiks, kurā mehāniķi nomainīja riepas un uzpildīja formulā degvielu bija 3 sekunžu laikā.
  • Formulas bremžu diski ir izgatavoti no īpašām oglekļa šķiedrām, kuras ir praktiski neiznīcināmas. Diski sakarst aptuveni līdz 1200 grādu temperatūrai, kas ir vidējas izkausētas lavas karstums.
  • Formula – 1 pilotu ķiveres ir vienas no izturīgākajām un stingrākajām lietām pasaulē. Tās ir veiksmīgi izturējušas testu, kura laikā 45 sekundes tika turētas 800 grādu lielā temperatūrā.
  • Dalībnieku kārtas numuri tiek piešķirti no iepriekšējās sezonas pozīcijas Konstruktora čempionāta.
  • Dalībniekiem nekad netiek piešķirts 13. kārtas skaitlis.
  • Vairums Formulas-1 sportisti savu karjeru ir sākuši ar braukšanu kartingā.
  • Lai Formulas-1 piloti būtu sagatavoti sacensībām, viņi nodarbojas ar individuāliem treniņiem: svarcelšana, peldēšana, skriešana, slēpošana. Viņi uztur sevi formā un piespiež sevi strādāt lielā karstumā, lai varētu izturēt augsto temperatūru, kas sacensību laikā izveidojas pilota kabīnē.
  • Ja lidmašīnas izmanto savus spārnus, lai paceltos gaisā, tad formulas spārni tiek izmantoti, lai noturētu mašīnu pie seguma. Tie nospiež transportlīdzekli uz ceļa un palīdz vieglāk noturēt saķeri. Radītā saķere ir tik spēcīga, ka, praktiski, formula varētu braukt pa griestiem un nenokrist.
  • Formulas ir ļoti kompaktas automašīnas, tāpēc, lai iekļūtu un uzkļūtu no tās, vadītājam ir jānoņem stūre.
  • Nav noslēpums, ka Formula 1 ir nāvējošs sporta veids. Apmēram 46 vadītāji ir zaudējuši dzīvības šajā sporta vēsturē, tai skaitā Ferrari komanda gada laikā zaudēja septiņus savus pilotus.

Viss par F1

Pilnā nosaukumā: Formula 1, ir starptautiskas pasaules mēroga sacīkstes, kur sacenšas ātrākie autosportisti no visas pasaules. Cipars “1” sacīkšu nosaukumā nozīmē, ka tās ir luksus klases pasaules sacīkstes, ar spēcīgākajām automašīnām, jaunākajām inovācijām tehnoloģiskajos un citos svarīgos aspektos. Autosacīkšu mašīnas, kas tiek sauktas par formulām, var sasniegt līdz pat 360 km/h lielu ātrumu. Paātrinājums, ko sasniedz mašīna izgriežoties no līkumiem var būt pat 50 metri sekundē. Speciāli šim lielajam pasākumam, tiek veidotas trases, kas pārsvarā ir ārpus pilsētas, jo sacīkšu gaitā troksnis ir liels un tas traucētu iedzīvotajiem. Tikai reti kura trase ir izveidota pilsētas ielās, piemēram Monako Grand Prix, vai Singapūras ielu trase. Pirmās formulas sacīkstes notiek katru gadu, un sezona ir sadalīta Grand Prix posmos.

Vēsture

  • Paši pirmie autosacīkšu braucieni notika pirms Otrā pasaules kara, Eiropā. Pirmās šāda tipa sacīkstes bija “Grand Prix Motor Racing”. Eiropa pēdējos gados ir slēgusi vairākas Pirmās formulas trases, bet to vietu ieņēmušas Turcijas, Ķīnas, Malaizijas trases.
  • Otrā pasaules kara laikā sacīkstes praktiski nenotika, nepietiekamu dalībnieku reģistrācijas un drošības apsvērumu dēļ.
  • Tādas sacīkstes, kādas mēs tagad varam redzēt, ir pateicoties Starptautiskajai Automobiļu federācijas (FIA) iniciatīvai veidot kopīgus noteikumus un standartus.
  • Pirmais Pasaules čempionāts bija 1950.gadā, četrus gadus pēc FIA izveidotajiem standartiem. Zelta medaļu ieguva itālis Džuzepe Farina, braucot ar savu “Alfa Romeo” automobili. Paši pirmie ražotāji, kas uzstādīja augstus ātruma rekordus bija Alfa Romeo, Maserati, Mercedes-Benzz un, šobrīd populārākā firma, Ferrari.
  • Vēstures laikā ir notikušas daudzas avārijas, kuras piedzīvojušas letālas sekas, tāpēc braukšanas noteikumi arvien tiek pārveidoti drošāki.

Sacensības notiek visu nedēļas nogali – piektdien, sestdien un svētdien. Skatītāji no visām pasaules vietām dodas un sacīkstēm, un piepilda tribīnes kā pirmajā, tā arī pēdējā dienā.

  • Brīvie treniņi notiek divas reizes piektdienā. Treniņu braucienos tiek iepazīta trase, apzināti līkumi un taisnie posmi. Komandas biedri, kas piedalās sacīkstēs ar rāciju palīdzību, kā arī automehāniķi veic savas tehniskās pārbaudes
  • Kvalifikācija notiek sestdienā. Agrāk kvalifikācija bija viens aplis, taču tagad tā ir sadalīta 3 posmos: ik pēc 20 minūšu brauciena tiek izslēgti pieci piloti, kas vissliktāk uzrādījuši braukšanas laikus. Šo minūšu laikā nav ierobežots skaits, cik apļu tiek nobraukts.
  • Sacīkste notiek pēdējā sacensību dienā, svētdienas pēcpusdienā. Vienīgais izņēmums, kad sacīkšu galvenais brauciens notiek naktī, ir Singapūras trase, jo tā ir ielu trase. Formulas drīkst braukt tikai tad, kad ielas ir slēgtas. Pirms lielā brauciena, pusstundu braucējiem ir ļauts iesildīties, izbraucot pēdējo treniņa braucienu, mehāniķiem ir iespēja veikt pēdējo korekciju, un komandai pārbaudīt saziņas līdzekļus. Braukšanas trases ir apmēram 4 – 5 km garas, bet sacīkšu laikā tādas ir jānobrauc vismaz 80. Kopā pieveikto kilometru skaits sasniedz ap 300, un pašas sacīkstes notiek ap pusotru stundu.

Sacīkšu beigās tiek noskaidroti trīs labākie piloti. Pirmais iegūst Pasaules čempiona titulu, medaļu un šampānieša pudeli (vienīgi Bahreinas sacensību trasē tiek pasniegts bezalkoholiskais dzēriens bez etiķetes, sakarā ar islāma reliģijas likumiem), bet komanda iegūst konstruktora kausu. Sezonas beigās tik paziņots sezonas čempions, kas ir izcīnījis visvairāk uzvaras visa gada laikā. Sacīkšu laikā piedalās ap 10 komandas, taču vienai komandai var būt vairāki piloti.

Enduro sacensības

Enduro ir sporta veids, kurā sacensību dalībnieks ar motociklu (nereti arī ar kvadraciklu) brauc maršrutu, kas ir pārsvarā pa bezceļa segumu. Tās var būt pļavas, lauki, meža ceļi un cits segums. Sportisti seko norādītajām zīmēm, ik pa laikam nonākot kontrolpunktos. Enduro popularitāte ir atšķirīga kontinentālā, valsts un reģiona līmenī. Daudzas sacensības laika gaitā ir zaudējušas enduro statusu, un tiek piedēvētas kā rallija sacīkstes.

Enduro sacensības notiek jau vairāk kā 100 gadus. Pirmās datētās ziņas par enduro sacensībām ir 1913. gadā ar rīkotājvalsti Lielbritāniju. Šīm sacensībām ir sena vēsture, un, lai arī nav populārākais sporta veids. Sacensību princips 100 gadu laikā nav mainījies, tikai ieviesti jauninājumi tehniskajos jautājumos. Sākot ar 1990. gadu, enduro sportisti katru gadu gatavojas pasaules un Eiropas čempionātiem, kas notiek 2 dienas.

Lielākie notikumi enduro sportistu kalendārā ir Pasaules enduro čempionāts (WEC – World Enduro Championship) un Starptautiskās sešu dienu enduro sacensības (ISDE – International Six Days Enduro), kā arī vairāku valstu čempionāti.

Starptautiskās sešu dienu enduro sacensības ir senākās bezceļu sacensības, kuras veidojusi Internacionālā motosporta federācija. Pirmās šādas sacensības notika 1913. gadā Anglijā. Šādas sacensības notika katru gadu, izņemot pārtraukumu Pirmā un Otrā pasaules kara laikā. Praktiski visa distance bija izveidota bezceļu segumā. Distances garums nav mazāks par 1200 kilometriem. Šobrīd sacensībās piedalās līdz pat 500 braucējiem, kas pulcē arī tūkstošus skatītāju. Sporta simtgadē, kas bija 2013. gadā dalībnieku skaits starptautiskajā čempionātam bija pieteikušies 820 sportisti, no kuriem 600 ņēma dalību. Sportisti pārstāvēja 35 pasaules valstis.

Pasaules enduro čempionāts tika atvērts 1990. gadā, aizstājot līdz šim zināmo Eiropas enduro čempionātu. Tas sastāv no 8 līdz 9 Grand Prix sacensībām visā pasaulē. Katrs Grand Prix posms ir divas dienas. Posmi ir sadalīti pa dažādām pasaules valstīm, piemēram, 2007. gadā sacensības notika Eiropā, Amerikā un Kanādā, bet 2008. gadā visi posmi bija Eiropā. Katrā dienā ir ietverts motociklista spējas pārvarēt dažādas sarežģītības ceļus, kā arī ārkārtas pārbaude un enduro tests. Sacensības ir iedalītas dažādās vērtējuma kategorijās, kā juniori, sieviešu klase, profesionālā klase.

Pasaules labākie enduro sportisti:

  • Mika Ahola (pieckārtējs pasaules čempions)
  • Samuli Aro (pieckārtējs pasaules čempions)
  • Fabrizio Meoni (Dakāras rallija zelta medaļas ieguvējs)
  • Anders Eriksson (septiņkārtējs pasaules čempions)
  • Juha Salminem ( divpadsmitkārtējs pasaules čempions)
  • Kari Tiainen (septinkārtējs pasaules čempions)

Ņemot vērā, ka šādas sacensības notiek vairākas dienas, motocikliem ir jābūt nodrošinātiem ar degvielu un sportistiem jāuztur tehniski labā stāvoklī savs braucamrīks. Sacensību laikā neviens nedrīkst palīdzēt braucējam (izņemot medicīnisku palīdzību nelaimes gadījumā). Dalībniekam ir jādod ziņa savai komandai par kādu mehānisku bojājumu, un mehāniķis ar nolikt nepieciešamos instrumentus trases kontrolpunktā. Palīdzību var sniegt tikai mutiskā veidā, stāstot, kas jāuzlabo. Dalībnieks sacensību laikā drīkst uzlabot mazas tehniskas problēmas, bet, ja nepieciešami lieli remonta darbi, kā riepu maiņa, rāmja maiņa, motora maiņa, izpūtēja maiņa un numura zīmes maiņa – sacensības ir jāpārtrauc.

Motociklu olimpiskajās spēlēs, kurās tiek iekļautas arī enduro sacensības, labākie tiek apbalvoti ar trofejām. Tiek apbalvotas sešas labākās valstis, četras labākās juniora klases braucēju valstis, trīs labākās sieviešu klases valstis, trīs labākos enduro klubus. Individuāli katrā posmā tiek piešķirtas arī zelta, sudraba un bronzas medaļas. Medaļas tiek piešķirtas pamatojoties uz labākajiem finiša laikiem vai attiecībā pret labāko individuālo sniegumu, no iepriekšējām sacensībām.