Interesanti fakti par Formula-1

Formula 1 ir tehnoloģiski progresīvs, konkurētspējīgs, un bīstams pasaules auto sacīkšu veids. Sacīkšu automašīnas ir projektētas iekļaujot detaļas līdz pat sīkākām tehnoloģijas robežām. Tehnoloģijas ir modernas un pielīdzināmas militāriem projektiem. Atšķirībā no daudzām sacensībām, Formula-1 nav tikai saspringta cīņa starp mašīnu pilotiem un konkurence starp auto ražotājiem. Šis sporta veids iekļauj sevī lielu disciplīnu, naudas resursus un būtisku uzmanību pie sīkākajām detaļām. Šeit būs daži interesanti fakti par pasaules visātrāko motorsportu.

  • Vidēji katrās sacensībās formulas pilots zaudē ap 4 kilogramiem sava svara. Pilota kabīnē ir ierīkota pudele, ar minerāliem un sāļiem bagāts ūdens, kuru vadītājs dzer ar caurules palīdzību. Svars tiek uzņemts atpakaļ uzreiz pēc sacensībām, kārtīgi paēdot un padzerot.
  • Sacensību laikā tiek zaudēts liels šķidruma daudzums – līdz pat 3 litriem. Šī iemesla dēļ, piloti pirms katrām sacensībām dzer daudz ūdeni. Strauja šķidruma samazināšanās organismā var izraisīt fizisko un psihisko spēju samazināšanos.
  • Arī mašīna zaudē savu svaru sacensību laikā. Katra riepa zaudē apmēram 0,5 kilogramus svara, nodiluma dēļ. Parastās riepas var kalpot 60000 līdz 100000 kilometru nobraukumam, taču formulas sacīkšu riepu mūžs ir apmēram 90 līdz 120 kilometri. Sasniedzot maksimālo ātrumu, tās apgriezieni ir 50 reizes sekundē.
  • Formula sastāv no aptuveni 80000 detaļām un tai ir jābūt saremontētai ar 100% precizitāti. Nedrīkst būt pieļaujama pat 99,99% precizitāte, jo 0,01 procents sevī iekļauj 80 precīzi novietotas detaļas.
  • Formulas dzinēja mūžs ir aptuveni divas stundas, ko tas pavada sacensību laikā. Šāda paša tipa dzinēji normālos braukšanas apstākļos kalpo ap 20 gadus.
  • Vidēji Formulas-1 automašīna maksā 6,8 miljonus. Tā ir cena pamata sastāvdaļām, kas ir kopā saliktā mašīna. Neskatoties uz šo summu, tiek tērēti simtiem miljoni tehnoloģiju attīstībā un pētniecībā.
  • Formula var veikt uzrāvienu no 0 līdz 160 (un atpakaļ līdz 0) kilometriem stundā tikai četru sekunžu laikā.
  • Formula vidēji sver 550 kilogramus
  • Pats ātrākais laiks, kurā mehāniķi nomainīja riepas un uzpildīja formulā degvielu bija 3 sekunžu laikā.
  • Formulas bremžu diski ir izgatavoti no īpašām oglekļa šķiedrām, kuras ir praktiski neiznīcināmas. Diski sakarst aptuveni līdz 1200 grādu temperatūrai, kas ir vidējas izkausētas lavas karstums.
  • Formula – 1 pilotu ķiveres ir vienas no izturīgākajām un stingrākajām lietām pasaulē. Tās ir veiksmīgi izturējušas testu, kura laikā 45 sekundes tika turētas 800 grādu lielā temperatūrā.
  • Dalībnieku kārtas numuri tiek piešķirti no iepriekšējās sezonas pozīcijas Konstruktora čempionāta.
  • Dalībniekiem nekad netiek piešķirts 13. kārtas skaitlis.
  • Vairums Formulas-1 sportisti savu karjeru ir sākuši ar braukšanu kartingā.
  • Lai Formulas-1 piloti būtu sagatavoti sacensībām, viņi nodarbojas ar individuāliem treniņiem: svarcelšana, peldēšana, skriešana, slēpošana. Viņi uztur sevi formā un piespiež sevi strādāt lielā karstumā, lai varētu izturēt augsto temperatūru, kas sacensību laikā izveidojas pilota kabīnē.
  • Ja lidmašīnas izmanto savus spārnus, lai paceltos gaisā, tad formulas spārni tiek izmantoti, lai noturētu mašīnu pie seguma. Tie nospiež transportlīdzekli uz ceļa un palīdz vieglāk noturēt saķeri. Radītā saķere ir tik spēcīga, ka, praktiski, formula varētu braukt pa griestiem un nenokrist.
  • Formulas ir ļoti kompaktas automašīnas, tāpēc, lai iekļūtu un uzkļūtu no tās, vadītājam ir jānoņem stūre.
  • Nav noslēpums, ka Formula 1 ir nāvējošs sporta veids. Apmēram 46 vadītāji ir zaudējuši dzīvības šajā sporta vēsturē, tai skaitā Ferrari komanda gada laikā zaudēja septiņus savus pilotus.

Viss par F1

Pilnā nosaukumā: Formula 1, ir starptautiskas pasaules mēroga sacīkstes, kur sacenšas ātrākie autosportisti no visas pasaules. Cipars “1” sacīkšu nosaukumā nozīmē, ka tās ir luksus klases pasaules sacīkstes, ar spēcīgākajām automašīnām, jaunākajām inovācijām tehnoloģiskajos un citos svarīgos aspektos. Autosacīkšu mašīnas, kas tiek sauktas par formulām, var sasniegt līdz pat 360 km/h lielu ātrumu. Paātrinājums, ko sasniedz mašīna izgriežoties no līkumiem var būt pat 50 metri sekundē. Speciāli šim lielajam pasākumam, tiek veidotas trases, kas pārsvarā ir ārpus pilsētas, jo sacīkšu gaitā troksnis ir liels un tas traucētu iedzīvotajiem. Tikai reti kura trase ir izveidota pilsētas ielās, piemēram Monako Grand Prix, vai Singapūras ielu trase. Pirmās formulas sacīkstes notiek katru gadu, un sezona ir sadalīta Grand Prix posmos.

Vēsture

  • Paši pirmie autosacīkšu braucieni notika pirms Otrā pasaules kara, Eiropā. Pirmās šāda tipa sacīkstes bija “Grand Prix Motor Racing”. Eiropa pēdējos gados ir slēgusi vairākas Pirmās formulas trases, bet to vietu ieņēmušas Turcijas, Ķīnas, Malaizijas trases.
  • Otrā pasaules kara laikā sacīkstes praktiski nenotika, nepietiekamu dalībnieku reģistrācijas un drošības apsvērumu dēļ.
  • Tādas sacīkstes, kādas mēs tagad varam redzēt, ir pateicoties Starptautiskajai Automobiļu federācijas (FIA) iniciatīvai veidot kopīgus noteikumus un standartus.
  • Pirmais Pasaules čempionāts bija 1950.gadā, četrus gadus pēc FIA izveidotajiem standartiem. Zelta medaļu ieguva itālis Džuzepe Farina, braucot ar savu “Alfa Romeo” automobili. Paši pirmie ražotāji, kas uzstādīja augstus ātruma rekordus bija Alfa Romeo, Maserati, Mercedes-Benzz un, šobrīd populārākā firma, Ferrari.
  • Vēstures laikā ir notikušas daudzas avārijas, kuras piedzīvojušas letālas sekas, tāpēc braukšanas noteikumi arvien tiek pārveidoti drošāki.

Sacensības notiek visu nedēļas nogali – piektdien, sestdien un svētdien. Skatītāji no visām pasaules vietām dodas un sacīkstēm, un piepilda tribīnes kā pirmajā, tā arī pēdējā dienā.

  • Brīvie treniņi notiek divas reizes piektdienā. Treniņu braucienos tiek iepazīta trase, apzināti līkumi un taisnie posmi. Komandas biedri, kas piedalās sacīkstēs ar rāciju palīdzību, kā arī automehāniķi veic savas tehniskās pārbaudes
  • Kvalifikācija notiek sestdienā. Agrāk kvalifikācija bija viens aplis, taču tagad tā ir sadalīta 3 posmos: ik pēc 20 minūšu brauciena tiek izslēgti pieci piloti, kas vissliktāk uzrādījuši braukšanas laikus. Šo minūšu laikā nav ierobežots skaits, cik apļu tiek nobraukts.
  • Sacīkste notiek pēdējā sacensību dienā, svētdienas pēcpusdienā. Vienīgais izņēmums, kad sacīkšu galvenais brauciens notiek naktī, ir Singapūras trase, jo tā ir ielu trase. Formulas drīkst braukt tikai tad, kad ielas ir slēgtas. Pirms lielā brauciena, pusstundu braucējiem ir ļauts iesildīties, izbraucot pēdējo treniņa braucienu, mehāniķiem ir iespēja veikt pēdējo korekciju, un komandai pārbaudīt saziņas līdzekļus. Braukšanas trases ir apmēram 4 – 5 km garas, bet sacīkšu laikā tādas ir jānobrauc vismaz 80. Kopā pieveikto kilometru skaits sasniedz ap 300, un pašas sacīkstes notiek ap pusotru stundu.

Sacīkšu beigās tiek noskaidroti trīs labākie piloti. Pirmais iegūst Pasaules čempiona titulu, medaļu un šampānieša pudeli (vienīgi Bahreinas sacensību trasē tiek pasniegts bezalkoholiskais dzēriens bez etiķetes, sakarā ar islāma reliģijas likumiem), bet komanda iegūst konstruktora kausu. Sezonas beigās tik paziņots sezonas čempions, kas ir izcīnījis visvairāk uzvaras visa gada laikā. Sacīkšu laikā piedalās ap 10 komandas, taču vienai komandai var būt vairāki piloti.

Enduro sacensības

Enduro ir sporta veids, kurā sacensību dalībnieks ar motociklu (nereti arī ar kvadraciklu) brauc maršrutu, kas ir pārsvarā pa bezceļa segumu. Tās var būt pļavas, lauki, meža ceļi un cits segums. Sportisti seko norādītajām zīmēm, ik pa laikam nonākot kontrolpunktos. Enduro popularitāte ir atšķirīga kontinentālā, valsts un reģiona līmenī. Daudzas sacensības laika gaitā ir zaudējušas enduro statusu, un tiek piedēvētas kā rallija sacīkstes.

Enduro sacensības notiek jau vairāk kā 100 gadus. Pirmās datētās ziņas par enduro sacensībām ir 1913. gadā ar rīkotājvalsti Lielbritāniju. Šīm sacensībām ir sena vēsture, un, lai arī nav populārākais sporta veids. Sacensību princips 100 gadu laikā nav mainījies, tikai ieviesti jauninājumi tehniskajos jautājumos. Sākot ar 1990. gadu, enduro sportisti katru gadu gatavojas pasaules un Eiropas čempionātiem, kas notiek 2 dienas.

Lielākie notikumi enduro sportistu kalendārā ir Pasaules enduro čempionāts (WEC – World Enduro Championship) un Starptautiskās sešu dienu enduro sacensības (ISDE – International Six Days Enduro), kā arī vairāku valstu čempionāti.

Starptautiskās sešu dienu enduro sacensības ir senākās bezceļu sacensības, kuras veidojusi Internacionālā motosporta federācija. Pirmās šādas sacensības notika 1913. gadā Anglijā. Šādas sacensības notika katru gadu, izņemot pārtraukumu Pirmā un Otrā pasaules kara laikā. Praktiski visa distance bija izveidota bezceļu segumā. Distances garums nav mazāks par 1200 kilometriem. Šobrīd sacensībās piedalās līdz pat 500 braucējiem, kas pulcē arī tūkstošus skatītāju. Sporta simtgadē, kas bija 2013. gadā dalībnieku skaits starptautiskajā čempionātam bija pieteikušies 820 sportisti, no kuriem 600 ņēma dalību. Sportisti pārstāvēja 35 pasaules valstis.

Pasaules enduro čempionāts tika atvērts 1990. gadā, aizstājot līdz šim zināmo Eiropas enduro čempionātu. Tas sastāv no 8 līdz 9 Grand Prix sacensībām visā pasaulē. Katrs Grand Prix posms ir divas dienas. Posmi ir sadalīti pa dažādām pasaules valstīm, piemēram, 2007. gadā sacensības notika Eiropā, Amerikā un Kanādā, bet 2008. gadā visi posmi bija Eiropā. Katrā dienā ir ietverts motociklista spējas pārvarēt dažādas sarežģītības ceļus, kā arī ārkārtas pārbaude un enduro tests. Sacensības ir iedalītas dažādās vērtējuma kategorijās, kā juniori, sieviešu klase, profesionālā klase.

Pasaules labākie enduro sportisti:

  • Mika Ahola (pieckārtējs pasaules čempions)
  • Samuli Aro (pieckārtējs pasaules čempions)
  • Fabrizio Meoni (Dakāras rallija zelta medaļas ieguvējs)
  • Anders Eriksson (septiņkārtējs pasaules čempions)
  • Juha Salminem ( divpadsmitkārtējs pasaules čempions)
  • Kari Tiainen (septinkārtējs pasaules čempions)

Ņemot vērā, ka šādas sacensības notiek vairākas dienas, motocikliem ir jābūt nodrošinātiem ar degvielu un sportistiem jāuztur tehniski labā stāvoklī savs braucamrīks. Sacensību laikā neviens nedrīkst palīdzēt braucējam (izņemot medicīnisku palīdzību nelaimes gadījumā). Dalībniekam ir jādod ziņa savai komandai par kādu mehānisku bojājumu, un mehāniķis ar nolikt nepieciešamos instrumentus trases kontrolpunktā. Palīdzību var sniegt tikai mutiskā veidā, stāstot, kas jāuzlabo. Dalībnieks sacensību laikā drīkst uzlabot mazas tehniskas problēmas, bet, ja nepieciešami lieli remonta darbi, kā riepu maiņa, rāmja maiņa, motora maiņa, izpūtēja maiņa un numura zīmes maiņa – sacensības ir jāpārtrauc.

Motociklu olimpiskajās spēlēs, kurās tiek iekļautas arī enduro sacensības, labākie tiek apbalvoti ar trofejām. Tiek apbalvotas sešas labākās valstis, četras labākās juniora klases braucēju valstis, trīs labākās sieviešu klases valstis, trīs labākos enduro klubus. Individuāli katrā posmā tiek piešķirtas arī zelta, sudraba un bronzas medaļas. Medaļas tiek piešķirtas pamatojoties uz labākajiem finiša laikiem vai attiecībā pret labāko individuālo sniegumu, no iepriekšējām sacensībām.